tibicino

Latin

Etymology

From tībīcen (“flute-player”) +‎ -ō

Pronunciation

(Classical Latin) IPA^(key): [tiːˈbiː.kɪ.noː]
(modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [t̪iˈbiː.t͡ʃi.no]

Verb

tībīcinō (present infinitive tībīcināre); first conjugation, no perfect or supine stems

to be a flute-player
to play upon the pipe or flute
to prop up, support

Conjugation

Conjugation of tībīcinō (first conjugation, no perfect or supine stems)

indicative		singular				plural
indicative		first	second		third	first	second		third
active	present	tībīcinō	tībīcinās		tībīcinat	tībīcināmus	tībīcinātis		tībīcinant
	imperfect	tībīcinābam	tībīcinābās		tībīcinābat	tībīcinābāmus	tībīcinābātis		tībīcinābant
	future	tībīcinābō	tībīcinābis		tībīcinābit	tībīcinābimus	tībīcinābitis		tībīcinābunt
passive	present	tībīcinor	tībīcināris, tībīcināre		tībīcinātur	tībīcināmur	tībīcināminī		tībīcinantur
	imperfect	tībīcinābar	tībīcinābāris, tībīcinābāre		tībīcinābātur	tībīcinābāmur	tībīcinābāminī		tībīcinābantur
	future	tībīcinābor	tībīcināberis, tībīcinābere		tībīcinābitur	tībīcinābimur	tībīcinābiminī		tībīcinābuntur
subjunctive		singular				plural
subjunctive		first	second		third	first	second		third
active	present	tībīcinem	tībīcinēs		tībīcinet	tībīcinēmus	tībīcinētis		tībīcinent
active	imperfect	tībīcinārem	tībīcinārēs		tībīcināret	tībīcinārēmus	tībīcinārētis		tībīcinārent
passive	present	tībīciner	tībīcinēris, tībīcinēre		tībīcinētur	tībīcinēmur	tībīcinēminī		tībīcinentur
passive	imperfect	tībīcinārer	tībīcinārēris, tībīcinārēre		tībīcinārētur	tībīcinārēmur	tībīcinārēminī		tībīcinārentur
imperative		singular				plural
imperative		first	second		third	first	second		third
active	present	—	tībīcinā		—	—	tībīcināte		—
active	future	—	tībīcinātō		tībīcinātō	—	tībīcinātōte		tībīcinantō
passive	present	—	tībīcināre		—	—	tībīcināminī		—
passive	future	—	tībīcinātor		tībīcinātor	—	—		tībīcinantor
non-finite forms		infinitive				participle
non-finite forms		active		passive		active		passive
present		tībīcināre		tībīcinārī		tībīcināns		—
future		—		—		—		tībīcinandus
verbal nouns		gerund					supine
		genitive	dative		accusative	ablative	accusative		ablative
		tībīcinandī	tībīcinandō		tībīcinandum	tībīcinandō	—		—

Descendants

English: tibicinate

References

“tibicino”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
"tibicinare", in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
tibicino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.